TIEK MEKLĒTS CILVĒKS, KURŠ SEVĪ NES LATVIJAS KODU: 

DARBS  

DABA  

DZIESMA  

BRĪVĪBA  

TAUTAS MANTOJUMS

VALODA  

SMARŽA  

DEJA  

PIEDERĪBA  

BĒRNI

CILVĒKS, KURŠ

PIN AUKLAS, SIEN MEZGLUS, VĒRPJ, AUŽ UN TIN DZIESMAS, ATMIŅU UN AUDEKLA PAVEDIENUS. IEKLAUSĀS AKMEŅU STĀSTOS, SAPROT MEŽA UN PĻAVAS ZIEDU VALODU. CEĻ OTRU, VAIRO TICĪBU UN KOPJ ZEMI. CILVĒKS, KURŠ VEIDO, RADA UN GLABĀ – VĒRTĪGO, ĪSTO, NOZĪMĪGO. SPĒJ PACELTIES PĀRI PIEKRASTES KĀPĀM UN ZEMZEMĒ DOTIES LĪDZI KASTAŅA SĒKLAI, LAI SMELTOS SPĒKU JAUNAI AUGŠANAI, PLAUKŠANAI UN ZIEDĒŠANAI. AUKLĒ UN LOLO, DZIED ŠŪPUĻDZIESMU, UZSMĒRĒ SVIESTU UZ RIKAS UN MIEGĀ NOGLĀSTA BĒRNA GALVU.

CILVĒKS, KURŠ

AUKLĒ BEZDELĪGAS MAZUĻUS, CEP RUPJMAIZI, AR KO CIENĀ CITUS. SARGĀ GRĀMATAS, KAĻ TAUTAS SAPŅUS UN SĒJ NĀKOTNES SMILGAS, KAS ZELTĪTIEM ZIEDIEM. CILVĒKS, KURŠ PLAUKSTĀ SILDA DZINTARU UN IEMĒRC KĀJAS ZĀĻU  VANNĀ. DEJO LĪDZI VĒJAM UN IEKLAUSĀS SENČU BALSĪS, KAS SLĒPUŠĀS AIZ BĒRZA TĀSS.

CILVĒKS, KURŠ

IZCEĻ NO AIZMIRSTĪBAS UN IEDEDZ GAISMU. PIEPILDA AR ĀBOLIEM KLŪGU GROZUS, SALIEK SILTUS RAUŠUS MĀLA BĻODĀS, PLAUKSTĀS SALEJ BĒRZU SULAS UN DZIRDA VEĻUS. CILVĒKS, KURAM ATSAUCAS BRUĢA BALSIS UN STĀSTA PAR SENČU SOĻIEM. DVĒSELE SKAN KOPĀ AR KOKLI, KORI UN SIENĀŽA SISINĀŠANU. TĀDS, KAM VĀLODZE PASAKA PRIEKŠĀ, BITE APPUTEKSNĒ DOMAS UN PUSSTUNDA PĒC SAULRIETA KOPĀ AR DIEVIŅU EJAMA.

PROJEKTA KODS:LV MĒRĶIS: ATRAST LATVIJĀ TREJDEVIŅUS (27) CILVĒKUS, KURI NES LATVIJAS KODU. STĀSTĪT PAR ŠIEM ĪPAŠAJIEM ĻAUDĪM. GODĀT VIŅU IZVĒLI - KOPT LATVISKO UN VIEDO, RŪPĒTIES PAR TAUSTĀMU UN NETAUSTĀMU SENČU MANTOJUMU, VAIROT GAISMU SEVĪ UN AP SEVI.

1

Valda Vītola

Septiņpadsmit gadus nostrādājusi par pirtnieci Galgauskas Lazdukalnā

Grāmatas “Pirtī mana dvēselīte ar Dieviņu runājās” autore

Dainas izmantoja pēršanās rituālu laikā, šodien - ikdienas solī un, daloties ar citiem

Skolotāji: Ziedonis Kārkliņš, Edīte Vēja, Sarmīte Strautmane (Krišmane)

Valdas valoda

"Es šodien piedomāju par mums visiem. Par visu Latviju. Par spēka dziesmām, kas šobrīd jāskaita. Tautasdziesma jau izsaka it visu, tur ir - piedošana, attīrīšana, dziedināšana, gudrība, mīlestība, padoms, skaistums, un spēks. Ticu, ka pietiek ar nelielu saujiņu cilvēku, kuri tic šīm dziesmām un tās skaita, lai svētība tiktu visai tautai.

Mūsu dziesmas ir apbrīnojamas! Katrai tautasdziesmai ir sešpadsmit slāņi – es to iekustinu skaitot, līdz dziesma aiziet augšā līdz Dieviņam. Un tad notiek, kā vajag. Piedomāju, lai notiek tā, kā ir pareizi. Ir jāmācās tautasdziesmas saprast, katram ir iespēja sākt:

Es atradu tautasdziesmu

Aiz deviņu atslēdziņu

Aiz mūžiem ielocītu

Pašā pūra dibenā.

Deviņas atslēdziņas – tie ir mūsu deviņi enerģētiskie centri, vēl citi nosaukumi - glāžu logi, atslēdziņas, saulītes

Iebrauca saulīte ābeļu dārzā,

Deviņi ratiņi, simts kumeliņi. 

(Saulīte katru rītu celdamās, atver vārtus kumeliņiem - simts enerģijām)

Ābelei nokrita zeltābolītis,

 (Šodien visā pasaulē vērojam, ka tas ir noticis - tīrais, vērtīgais ir nokritis)

Neraudi saulīte, Dievs dara citu -

No vara, no zelta,

No sudrabiņa. (Dievs dara citu!)

Tagad spēka vārdi:

Lai bij vārdi, kam bij vārdi

Man paša stipri vārdi

Avotā guni kūru

Caur akmeni dūmi kūp,

Caur mēnesi diegu vēru

Tur zied zelta pureniņi.

No akmeņa lūku plēšu

No ūdeņa rakstu rakstu.

Es lasīju tās zīmītes,

Ko saulīte atsūtīja -

 (Saulīte ir māte mūsu tautai)

Še krustiņš, te krustiņš,

Vidū balta atslēdziņa.

Lēni, lēni Dieviņš brauca

No kalniņa lejiņā;

Netraucēja ievu ziedu,

Ne arāja kumeliņu. 

(Kumeliņš – garīgais un fiziskais spēks, kas no Dieva mūsos ielikts)

Ne tam mirka zelta svārki,

Ne sidraba ielociņi.

Netraucēja ievu ziedu,

Ne arāja kumeliņu.

Viss mums ir pateikts. Brīnišķīgi pateikts priekšā, ir tikai jāsaprot. Jāsāk skandināt. Es pati pārbaudīju tautasdziesmu spēku – pirmā dziesma, ko mācījos ilgi un dikti bija “Saules meita vārtus vēra...”. Beigās man pielēca – Saules meita vārtus ver enerģijām un atvēra vārtus arī manam prātam. Tad aizgāja tik viegli! Un daudz, daudz varēju iemācīties:

Saules meita vārtus vēra

Zvaigžņu cimdi rociņā;

Nāc, Dieviņ, tu pie mums

Šodieniņ dieniņā!

Tīra mūsu istabiņa,

Balts mūsu liepas galds

(Liepa ir sievietes koks, kas dod mieru, mīlestību, maigumu)

Dieviņš stāvēj’ aiz vārtiem

Nosvīdušu kumeliņu.

Tec, māsiņ, atver vārtus,

Laid Dieviņu sētiņā.

Dieviņš stāvēj’ aiz vārtiem

Nosvīdušu kumeliņu;

Nāc, Dieviņ, saņemies,

Šauras mūsu duraviņas.

Klusat jauni, klusat veci,

Dievs ienāca šai zemē.

Dievs ienāca šai zemē,

Sēstas kalna galiņā.

Visapkārt vaska sveces,

Vidū klāts liepas galds.

Dieviņš sveces dedzināja,

Laimiņ’ kalnus apklājusi.

Sēžam, ļaudis svētkalnos

Mīļu Dievu pieminam -

Lai mums darbos Dievs palīdz,

Mīļā Laima pavadīja.

Lūk, dziesma, kur satiekas sievišķais un vīrišķais:

- Kur tu iesi, bāleliņ,

Baltas kājas apāvies?

- Nejautā man, māsiņ,

Atnes man zobentiņu! 

(Dieva zobentiņš visu kārto un labu dara)

- Kur tu iesi, bāleliņ,

Es atnesu zobentiņu!

- Nejautā man, māsiņ,

Atnes man brūnus svārkus! 

(Brūnie svārki ir zemes spēks)

- Kur tu iesi, bāleliņ,

Es atnesu brūnus svārkus!

- Nejautā man, māsiņ,

Atnes man cepurīti!

- Kur tu iesi, bāleliņ,

Es atnesu cepurīti! 

(Cepure ir goda došana - agrāk sveicinoties pacēla cepuri, tā dodot godu cilvēkam. Tagad to vairs nedarām)

- Nejautā man, māsiņ,

Atved man kumeliņu!

- Kur tu jāsi, bāleliņ,

Es atvedu kumeliņu!

- Jāšu senčus modināt,

Tautas spēku stiprināt!

Dziesma, lai atvērtu enerģijas:

Teku, teku pa celiņu,

Uztecēju ziedupīti.

Uztecēju ziedupīti,

Nevarēju pāri tikt -

Kad paņēmu ziedu sauju,

Tad varēju pāri tikt. 

(Šeit ir stāstīts par dabas spēku un par to, ka mums ir jādalās, jāziedo viens otram)

Teku, teku pa celiņu,

Uztecēju zeltupīti.

Uztecēju zeltupīti,

Nevarēju pāri tikt -

Kad paņēmu zelta sauju,

Tad varēju pāri tikt. 

(Zelts ir zināšanas. Ja mācāmies, tad varam tālāk tikt)

Teku, teku pa celiņu,

Uztecēju saules māju.

Uztecēju saules māju,

Nevarēju garām tikt -

Kad paņēmu saules meitu,

Tad varēju garām tikt.(Ja neesam pārbriduši ziedu pļavu, ja mēs nedalāmies, ja nemācamies, nesaprotam tīro spēku, tad jau mēs neprotam ar Saulīti sarunāties. Tad Saulīte garām nelaiž. Ja esam godājami, mīlam Saulīti, viņa palaiž mūs garām un iedod savu lielo spēku – simts kumeliņus)

Teku, teku pa celiņu,

Uztecēju brāļu sētu. 

(Mūsu tauta)

Uztecēju brāļu sētu

Nevarēju iekšā tikt -

Pirmais brālis vārtus vēra, 

(Mūsu viedie senči, kas pirms daudziem gadiem atvēruši vārtus tautas zinībām)

Tam iedevu ziedu sauju. 

(Ziedojam, dalāmies)

Vidējais durvis vēra, 

(Vidējais brālis ir mūsu skolotāji, kuri atver durvis prātam, apziņai)

Tam iedevu zelta sauju.

 (No sirds sniedzam pateicību)

Pastarītis krēslu cēla, 

(Pastarītis ir mūsu bērni, mazbērni; Paceļ krēslu – dod godu un paceļ zināšanas)

Tam iedevu Saules meitu, 

(Tie, kas sāks saprast tautas bagātību, tie saņems Saules meitu)

Tam iedevu Saules meitu, 

(Saules meita ir mūžība)

Visu mūžu līgaviņu. 

(Kā mēs esam saņēmuši no paaudzes paaudze zināšanas, tālāk tās nesīs mūsu bērni un mazbērni).

Dziesma spēkam, lai iekustina mūsu enerģiju:

Visapkārt saule tek,

Apkārt manu tēvu zemi;

Visapkārt saule tek

Sidrabiņu sijādama.

Apkārt metu saules jostu,

Apkārt rakstus izrakstīju

Apkārt vedu Dieva dēlus,

Saules meitu piedevām.

Ņem stūrīti, šo stūrīti

Stājies saules ritenī!

Griežam spožu saules ratu –

Pa saulīti, pret saulīti.

Riti, riti, saules zīme,

Pret saulīti, pa saulīti;

Iekustini senās zīmes

Tēvu tēvu valodiņu.

Lai aug zīles, lai dzied ļaudis,

Mežu gali gavilē.

Sieviete ir pavarda kūrēja, pavarda turētāja. Sieviete var palīdzēt visai savai ģimenei, ja viņa ir stipra, tādēļ še – dziesma sievietes spēkam:

Māra joza zelta jostu,

Man iedeva sidrabiņa.

- Māriņ, jostu savalkāju,

Kur es viņu izmazgāšu?

- Mazgā zelta upītē,

Sudrabiņa vannītē.

- Māriņ, jostu izmazgāju,

Kur es viņu izžāvēšu?

- Žāvē zelta liepiņā,

Sudrabiņa ozolā.

- Māriņ, jostu izžāvēju,

Kā es viņu izrullēšu?

- Rullē zelta rullītē,

Sudrabiņā vālītē.

- Māriņ, jostu sarullēju,

Kur es viņu noglabāšu?

- Glabā zelta tīnītē 

(“sirsniņā”)

Sudrabiņa lādītē; 

(“Saules pinumā”)

Liec pūriņa dibenā,

Būs tavam augumam, 

(Pirmais enerģētiskais centrs)

Būs tavam arājam.

Sudrabiņa vālītes ir plaukstās, tās paceļam uz augšu, pašos plaukstu centros ir mazi gredzentiņi. Ja esam tīras, skaidras – izmazgāto jostu esam noglabājušas sirdī - tad no sirds caur rokām uz plaukstu gredzentiņiem iet sudrabs. Sudrabs ir dziedinātājs. Tad mēs ar plaukstām varam mīļot savus bērniņus, visus savus mīļos. Tie ir tie sudraba gredzentiņi – katrai rokai viens.

Mums vairāk jāskatās debesīs – tur ir viss: Saulīte, Mēness, Auseklis, Rīta zvaigzne, Vakara zvaigzne, it viss. Esam saistīti – debesis, zeme un mēs pa vidu. Tas ir tāpat kā dziesmās:

Tumša nakte, zaļā zāle,

Laukā laidu kumeliņu.

Uznāk migla, uzkrīt rasa,

Man pazuda kumeliņš;

Nu, Dieviņ, tava vaļa,

Nu tavās rociņās

Nu tavās rociņās,

Manis labis kumeliņš.

Nokrīt migla, nokrīt rasa,

Es atradu kumeliņu;

Bij manam kumeļam

Zvaigžņu deķis mugurā,

Es varēju nakti jāt,

Zvaigžņu rakstus lūkoties.

Dieviņ, tavu likumiņu,

Cik augšā, tik lejā;

Cik augšā sīku zvaigžņu -

Zemē sīku akmentiņu.

Bērnībā dzīvoju Trikātā. Un tur ir pilskalns, iznāca iet uz skolu tieši tam garām. Mani neizsakāmi vilka uz šo pilskalnu.

Mājās tēvs vienmēr teica – vajag dziedāt. Pats dziedāja galda dziesmas. Un tikai tagad saprotu, cik dziļa, skaista doma ir šajās dziesmās! Vecā un vidējā paaudze jau zina dziesmu “Strauja, strauja upe tecēj’”, tā jādzied, lai attīrītos, gūtu spēku:

Strauja strauja upe tecēj 

Gar brālīša namdurvīm;

Nedrīkstēju pāri jāti,

Baidās mans kumeliņš. 

(Garīgais un fiziskais spēks)

Jāj, brālīt, droši pāri,

Neslīks tavs kumeliņš.

Apakšā ir baltas smiltis,

Virsū skaidrais ūdentiņš.

Zobens grieza baltu smilti,

Ūdens skaloj’ kumeliņu;

Spoža spalva kumeļami,

Vēl spožāki iemauktiņi,

Uz akmeņa malku cirtu,

Kad strādāju pirtī, reiz no dziednieka Viktora Kocēna saņēmu divas lapiņas ar dziesmiņām. Skatījos un domāju – nē, nu kaut kas jau tur ir tai ritmā... Kocēns pats strādāja ar latvju zīmēm un tautasdziesmām. Arvien vairāk sāku strādāt ar dziesmām, līdz kādā seminārā satiku Sarmīti Krišmani. Viņa man iedeva atslēgu, kā saprast dziesmas, kas ir sidrabs – dievišķa, smalka enerģija, sudrabs – kā attīrītājs, dziedinātājs, sirmie zirgi – mūsu senči pa ģimenes līniju, dimants – mūsu tautas dižie senči - pirmsākumu spēks...

Mums ir jāiet cauri visām upēm, kas dzīvē gadās:

Sidrabiņa pērlītēm. 

(Dieviņš tevi apsmidzina ar tīru enerģiju)

Tad uzvedu kalniņā, 

(Un tu ej uz augšu, ej tuvāk pašam Dieviņam)

Zvaigžņu deķī noslaucīju. 

(Visuma spēka saņemšana)

Mans ieteikums tautai – dziediet! Vienalga, ko ziniet, to dziediet! Klausieties spēka dziesmas, tagad ir tik daudz iespēju! Skaņa darbojas, vibrācija strādā un nav nozīmes, jūs tām ticat vai ne. Tāpat, kā mūzika, kas mūs ietekmē, arī šīs dziesmas, mūsu senču savirknētās, ar ārkārtīgi lielu spēku un dziļu domu. Agrāk pirtī es tieši tā arī teicu, – Jūs varat ticēt, varat neticēt – taču perot, es skaitīšu šos vārdus.

Pirtī daudz skandēju: “Bēdu manu, lielu bēdu”, pati saliku vārdus, lai spēka dziesma iegūst:

Bēdu manu, lielu bēdu,

Es par bēdu nebēdāju -

Liku bēdu zem akmeņa

Pāri gāju dziedādama.

Salaužos zobentiņu,

Sakūros uguntiņu;

Lai sadeg ļauna diena

Tēraudiņa ugunī.

Es sakūru zelta pirti

Sidrabiņa skaidiņām,

Lai sildās tie ļautiņi,

Kas man laba nevēlēja.

Jo man sūri, jo man grūti,

Jo es grezni padziedāju.

Dievam tika daiļas dziesmas,

Skauģiem gaužas asariņas.

Ritin rita rīta rasa

Gar ozola lapiņām.

Tā ritēja ļauna diena

Garām manu augumiņu.

Bur man būri,

Skauž man skauģi,

Nevar mani izpostīt,

Dieviņš taisa zelta sētu

Apkārt manu augumiņu.

Ko varēja man darīt,

Ko manai galviņai?

Dzelžu kalta man galviņa,

Tēraudiņa dvēselīte. 

(Pret Corona vīrusu!)

Augstākie spēki spiež iet atpakaļ. Atpakaļ pie dabas, atpakaļ pie saknēm.

Kā latvieši tika pie savas zemes? Dieviņš atdeva savu gabaliņu. Tā arī ir mūsu sūtība – dzīvot kopā ar dabu, cienīt to, ko Dievs ir radījis. Godājamas tās tautas, kas dzīvo saskaņā ar dabu.

Man ir žēl to koku, kas nelietderīgi tiek izzāģēti. Kādam kokmateriālu uzpircējam teicu, - Katram kokam ir dvēsele.

Es pati to dzirdēju - kad mēs atnācām dzīvot uz Galgausku, te auga liels melnalksnis, eglēm traucēja. Nolēmām nozāģēt, kad koks krita, atsitās pret zemi un atskanēja vaids. To nemūžam neaizmirsīšu. Tādēļ zinu, ka katram kokam ir dvēsele.

Katrs no tiem var palīdzēt cilvēkam. Ābele ir mātes koks – vissvētākais un tīrākais, pie kā doties, lai gūtu mātišķu enerģiju. Liepa dod mieru, mīlestību, ozols dod spēku, ja ozolam zari iet cieši uz augšu, nav izklaidus – tam ir sudraba enerģija, pie tāda koka var iet attīrīties. Ja ozolam ir daudzžuburains vainags – tās deviņas galotnītes – tie ir svētozoli. Ieva sniedz baltumu, tīrību, skaistumu. Apse attīra:

Ejam, meitas, apsējā,

pinam apšu vainadziņus!

Zelta nauda tā neskan,

Kā skan apšu vainadziņš! 

(Kad tu paej apakš apses, uz galvas ir kā vainadziņš. Apse drebēdama, iztīra visu negatīvo enerģiju no cilvēka.)

Kurai tautai vēl ir tādas tautasdziesmas, kā mums? Apbrīnojamā pasaulē dzīvojam.

Jāceļ augšā mums tautasdziesmas, lai mūsu dvēseles tīrās! Lai paliekam gaišāki, lai spējam cienīt savu kultūru un, lai ceļas augšā vecie tikumi! Mēs visi taču zinām pasaules rupjību, kādēļ tā vēl jāuzsver, jāvairo, jākultivē? Ir jārāda kas skaists, lai dvēsele priecājas!

Aicinu katru kaut vienu tautasdziesmu iemācīties – var sākt ar šo:

Baltu ģērbu, balta gāju,

Baltis mans augumiņš.

Baltu ģērbu, balta gāju,

Balta mana dvēselīte.

Visapkārt gaisma ausa,

Vidū saule ritināja.

Visapkārt zelta josta,

Vidū mans augumiņš.

Visapkārt gaisma ausa,

Vidū saule ritināja,

Visapkārt zelta josta,

Vidū mana mājas vieta.

Visapkārt gaisma ausa,

Vidū saule ritināja,

Visapkārt zelta josta,

Vidū mana ģimenīte.

Visapkārt gaisma ausa,

Vidū saule ritināja.

Visapkārt zelta josta,

Vidū mana tēvuzeme.

Visapkārt gaisma ausa,

Vidū saule ritināja.

Visapkārt zelta josta,

Vidū visa pasaulīte.

Vai iemācieties labu aizsardzības dziesmu Treju kārtu gaisma ausa. Tikai šo gan - skaitiet trīs reizes pēc kārtas:

Treju kārtu saule lēca,

Treju kārtu zelta jostu

Apkārt manu augumiņu.

Ar trešo reizi skaitītais iesēžas prātā, apziņā un katrā šūnā.

Ik dienu saku, - Paldies, mīļais Dievs, par katru neizsakāmi skaisto lietu uz šīs pasaules, par visu, kas viens otru sakārto!

2

Foto: izdošanas laiks un vieta: https://www.facebook.com/photo.php?fbid=1417909581611659&set=pcb.1417911294944821&type=3&theater

Mihalīna Supe

Kaija ir brīva

Mihalīna piedzima 1923. gadā kādā Latgales ciemā Purvmalas pagastā (šodien Krievijas teritorija). Supes bija liela ģimene, septiņi bērni: Pēteris, Dominiks, dvīņu māsas Broņislava (Broņeite) un Mihalīna (Mikiņš), Genovefa (Geneite), Antonija, Aldona, tēvs Vincs un māte Emīlija.

Mihalīna gaiši atceras, - Mēs bijām liela ģimene, dzīvojām saticīgi, mīlīgi. Tēvs tik smagi strādāja, mēs sakopām zemīti. Esmu lauku bērns, darīju visus lauku darbus, kopu lopiņus. Mēs Latvijas laikā ļoti labi dzīvojām.

“Bērnībā dziedāju baznīcas korī, svētkus – i Ziemassvētkus, i Vasarssvētkus vienmēr visa ģimene svinējām baznīcā. Skolā man patika ģeogrāfija, es varēju stundām sēdēt pie kartes un pētīt Latgales, Kurzemes, Vidzemes, Zemgales apgabalus, ko zināju no galvas, - atmiņās kavējas sieviete.

Kad pirmās padomju okupācijas 1940.-1941. gada laikā ģimeni padzina no mājām, Supes apmetās Viļakas pagastā. Mihalīnas brālis Pēteris Supe, ar segvārdu Cinītis, iesaistījās nacionālās pretošanās kustībā 1944. gada oktobrī. Tā paša gada 10. decembrī 25 gadus vecais vīrietis dibināja Latvijas Nacionālo partizānu apvienību Stompaku mežā Viļakas pagastā. Viņš apvienoja vienotā spēkā partizānu grupas Latgalē un daļā Vidzemes. Pētera vadībā risinājās lielākā nacionālo partizānu kauja – Stompaku kauja 1945. gada 2. un 3. martā.

“Tēvs vienmēr teica, ka dzīvs rokās nedosies,” - Mihalīna cieti nosaka. Un tā arī notika – par spīti čekistu bruņojumam, tēvs Vincs pretojās, vienu uzbrucēju nonāvējot ar dārzniecības nazi, kas sīkstajam vīram vienmēr bijis kabatā. Otru uzbrucēju, piespiežot pie zemes un atbruņojot, apstādinājusi tolaik divdesmit vienu gadu jaunā Mihalīna. Aldona aizvesta čekas pajūgā. Todien Supes devās uz meža bunkuru līdzi brālim Pēterim.

“Es jaunību netiku redzējusi. Man trūkst vārdu, lai pateiktu, kā bija jādzīvo... visu laiku skrējām...” - Mihalīna skumji atceras. Mežā jaunā sieviete gatavoja ēst, lāpīja, mazgāja, šuva un adīja drēbes. Centās izdzīvot. Pēteris izlēma, ka drošības dēļ, visiem jālieto segvārdi. Mihalīna pati izvēlējās sev segvārdu Kaija, jo viņai patikusi dziesma “Lido, mazā kaija, lido tālu prom, saki manam draugam, ka to gaidu es...”

1945. gada 27. jūnijā nošāva tēvu Vincu, nākamajā dienā nošāva māti Emīliju. 1946. gada 1. aprīlī kādās mājās no nodevēja lodes krita brālis Pēteris. Pēc pāris mēnešiem – 9. septembrī nonāvēja māsu Genovefu. Katru reizi čeka nogalinātos aizgādāja līdz Viļakas autoostai un atstāja citiem par biedinājumu. Jaunākajai māsai Aldonai bija jāatpazīst – tēvs, māte, brālis, māsa...

Deviņus gadus dzīvoju pa mežu, man bija trīsdesmit gadu, kad mani arestēja. Notiesāja ar 25 gadiem izsūtījumā Vorkutā. Tur nerunāju, es neprotu un negribu prast krievu valodu. Septiņus gadus pavadīju stingrā režīmā. Trīs gadus Vorkutā strādāju. Mani palaida atpakaļ uz savu valsti.

“Kad tiku brīva, devos pie dvīņu māsas Broņeites, kura ieprecējās Bauskā. Tā es paliku Bauskā, dzīvoju un strādāju. Bija dzīvas vien divas māsas. Un pašai bija jādzīvo. Gribēju strādāt par sētnieku, bet beigās strādāju restorāna virtuvē. Biju laimīga! Smagi strādāju, tādēļ nesanāca daudz laika domāt. Tomēr, kad aizgāju uz baznīcu, lielāka prieka man nebija,”- Mihalīna stāsta par pieredzēto.

Sieviete bija rūpīga, godprātīga, spējīga darbiniece, par kuru iestājās darba biedri un priekšniecība, tikai tādēļ arī varēja strādāt - čeka pielika pūles, lai neļautu latvietei mierīgi dzīvot – liedza darīt savu darbu, tramdīja un regulāri izsauca uz nopratināšanām.

Pēc atgriešanās Latvijā, Mihalīnai neizveidojās sava ģimene, tādēļ viņa turējās kopā ar māsas Broņislavas tuvajiem.

Nacionālie partizāni Mihalīna Supe (Kaija) un Arvīds Vīksniņš (Jaunais) Vecumu mežā 1952. gads (no S. Reinsones grāmatas “Meža meitas”).

Mihalīnas stāstījums par ģimenes traģēdiju padomju okupācijas gados publicēts grāmatās „Tālā Purvmala sapņos sērst nāk…” un Sanitas Reinsones "Meža meitas".

Man neviens uz kakla nestāv – tā ir brīvība! Es dzīvoju savai dzimtenei. Man citu tautu nevajag.

3

Māra Brante

Seno zināšanu glabātāja, dainu meditāciju un ugunsrituālu vadītāja

Skolotāji: Edīte Vēja un O&O Academy pasniedzēji

 Ar rupjmaizes kukuli uz Indiju

"Es atceros, ka man bērnībā bijis grūti iekļauties standartos, kas ir bijuši. Es izjutu pasauli citādāk. Manī vienmēr bija milzīga taisnības sajūta vai vienādības sajūta – ja man ir trīs āboli, tad brālim arī jābūt trīs āboliem un visiem citiem arī. Bērnībā vēlējos, lai visiem būtu vienādi labi.

Man Ome (no tēva puses), iedeva sapratni par dzīvi, par sevis došanu tālāk, neprasot neko pretī. Viņa lasīja priekšā pasakas, tieši Ome man iemācīja šūt, tamborēt un adīt, centos palīdzēt, kopā gatavojām ēst. Abas vienkārši sēdējām un runājāmies, viņa vienmēr bija patiesa. Mācīja ar savu piemēru. Manu vecotēvu Jāni Oļģertu izsūtīja uz Sibīriju. Vectēvu izsūtīja, jo viņš skaitījās budzis, kam saimniecība atradās kalna galā, kur mājā un saimniecībā bija ūdens, pēc padomju standartiem tā nedrīkstēja būt. Ome palika viena ar diviem dēliem, nemeklēja ne citu vīrieti, ne citu ģimeni - viņa ar visu tika galā pati. Cilvēki tajos laikos dzīvoja lielās bailēs.

Mums visiem ir kādas bailes, ko sevī nēsājam. Taču, ja es salīdzinu savas bailes ar mana tēva bailēm, manas šķiet pavisam mazas. Tās bailes, kas bija iedzītas kara, pēckara paaudzei - tiem cilvēkiem ir ļoti, ļoti grūti tās atbrīvot no sevis. Ja vēl pats to neierauga un nepamana, tad viņi ar tām paliek visu mūžu. Vispirms ir jāierauga – jā, man patiešām ir bail! Ir jāapstājas, jāpagriežas un jāieskatās savām bailēm acīs. Jāatrod atbilde, no kā es baidos? Tad ir jāiet retrospekcijā – atpakaļ savā pagātnē, savā dzīvē. Viss mainās tad, kad mēs to ieraugām. Es jutu un jūtu, kādās bailēs līdz pēdējam brīdim nodzīvoja mans tēvs.

Esmu dzimusi Talsos. Mani vecāki bija jaunie speciālisti - tēvs pabeidzis Lauksaimniecības akadēmiju, mamma Medicīnas institūtu, abi satikās Dundagā kā jaunie speciālisti. Tajos laikos pēc augstskolas beigšanas jaunie speciālisti tika nosūtīti uz kādu Latvijas reģionu vai pilsētu. Tā vetārsts ar ārsti iepazinās, apprecējās un sāka dzīvot kopā, Dundagā piedzima brālis, es nācu pasaulē tad, kad ģimene pārcēlās uz Talsiem. Vēlāk ceļš mūs veda uz Rīgu. Esmu pamatīgs padomju laika produkts. Ir iziets cauri sistēmai, kāda tā bija – manai dzimtai ir ticis atņemts viss, līdz paliec ar to vien, ko vari paņemt rokās, un viss jābūvē atkal no jauna. Tam ir vajadzīgs liels iekšējais spēks, lai to varētu paveikt.

Manā Omē mita mīlestība un milzu cieņa pret tām mājām, kur viņa bija ieprecējusies. Atceros, ka ik pa laikam braucām uz nopostītajām Ērgļu “”Dzelzkājām”. Tolaik tur kalna galā, blakus sabrukušajai dzīvojamajai ēkai, bija uzcelta ferma. Nez, kā ir raudzīties savā aizaugušajā saimniecībā, kurā saimnieko svešā mēlē runājoši strādnieki? Kaut gan tēvs un Ome bija skopi vārdos un daudz nestāstīja par bijušajiem laikiem, (laikam jau to pašu baiļu dēļ) es sajutu to milzīgo zaudējuma sāpi. Šo braucienu laikā, kas man bija kā nelieli svētceļojumi, iemācījos padzerties spēku no dzimtās vietas. Es ļoti labi zinu, ko nozīmē dzimtas mājas, kaut man viņu nav.

 Katrs var izveidot šo saikni ar dzimto zemi:

• ik pa brīdim dodieties dabā! (Es raugos uz pilsētniekiem un viņi ir kā sieti, kuriem vējš pūš cauri. Viņos nav māju un zemes stabilās sajūtas, bet šī sajūta dod spēku un enerģiju.) Ja kādam nav vairs dzimtas māju, tad aizbrauciet uz jūras krastu, vai jebkur citur, kur jums ir tīkami būt;

• izvēlieties vienu vai vairākas iecienītākās vietas un dodieties uz tām regulāri. Biežāk apmeklējot izvēlētās vietas, tās arvien vairāk spēcinās un dos enerģiju. Tas ir tas, ko esmu sajutusi caur sevi. Tā ir arī ar svētvietām Latvijā. Pirmo reizi aizbrauc – ahā, jā, interesanti... Aizbrauc otro, trešo reizi, tu jau sajūti vairāk. Ar katru nākamo reizi, šī saite ar vietu veidojas arvien stiprāka un šī vieta tevi piepilda, dod spēku. Palēnām nodibini saikni ar apkārtni, kas sākotnēji šķiet tikai pievilcīgi skaista. Un tad pamazām vieta veras vaļā - sāk runāt, sāk kontaktēties. Tu iegūsti jaunu draugu.

Māra bērnībā, foto: no Māras Brantes personīgā krājuma.

Jā, es krāju naudiņu leļļu ratiņiem, vēlāk divritenim, taču krāju krāšanas pēc, nevis tādēļ, ka bija grūti. Visi krāja un es arī. Zināju, ka iegūšu visu, ko vēlos. Tikai tagad saprotu, cik svarīgas un noteicošas ir bērnībā ieliktās programmas - tās mēs saglabājam sevī, mēs tajās dzīvojam visu mūžu, ja vien apzināti neizvēlamies tās vēlāk mainīt.

Vēlāk, kad strādāju stilistes profesijā, arī tad darīju to, kas man ļoti patika. Līdz vienā brīdī dzīve apmeta kūleni. Vīrs salauza mugurkaulu, un tad manī bija viens vienīgs – Kāpēc? Kāpēc tā notika? Kāpēc viss ir tā mainījies? Kāpēc... Šo kāpēc bija tik daudz – veselas mājas lielumā. Tas dzina meklēt atbildes. Cik daudz dažādi cilvēki bija jāsastop, jāizjūt viņu patiesums, vai tieši ne. Šie meklējumi ļāva noorientēties un saprast – kur un kāds ir tīrums, gaišums, patiesība! Un, kur ir aprēķins un neīstums. Tad es aizgāju no ārējās pasaules – ārējās harmonijas, skaistuma veidošanas – uz iekšējās pasaules veidošanu.

Šodien viss, ar ko es nodarbojos ik dienu, manī dod iekšējo piepildījumu, pilnumu, tīrību, labsajūtu, iekšējo mieru. Dvēselisku mieru, labas sajūtas. Mēs atnākam uz Zemes, lai izspēlētu un gūtu mācības, neko par tām nezinot. Ja mēs visu zinātu, zustu spēles garša. Tad nebūtu augšanas, izaugsmes, evolūcijas. Caur nezināšanu mēs ejam un lēnām veramies atkal vaļā uz zināšanu.

Pirms atnākšanas, iemiesošanās šajā dzīvē, mēs atceramies savas iepriekšējās dzīves. Mazulim, kurš nupat piedzimis, ieskaties acīs un redzi visu Visumu un kosmosu! Tad pēc apmēram divām nedēļām, kad avotiņš veras ciet, aizveras ciet arī iepriekšējā zināšana.

Man ir trīs pieauguši bērni, mēs varam viens otru spēcināt, no pusvārda saprast.

Ir jāpieņem bērna izvēlētais dzīves ceļš. Kāpēc, lai viņa ceļš būtu sliktāks un mans labāks? Visi ceļi vienalga iet uz Turieni. Šī ir izaugsmes planēta, uz priekšu jāiet, virzībai ir jānotiek. Un ne jau pa vienu ceļu. Katram bērnam ir tieši tādas pašas tiesības, kā tev pašam. Es kā vecāks nenoliedzu, nemēģinu neko iestāstīt, pārvilināt savā pusē, kaunināt, iestāstīt. Pieņemšana notiek iekšēji un bieži vien atnāk pamazām, tā nav uzreiz. Pieņemšana un piedošana ir Dievišķa svētība. Tas ir notikums. Pieņemšana un piedošana - tur ir daudz paralēļu.

Lai bērnam parādītu īsto vērtību skalu:

• vispirms jau vecākiem jābūt mīlošiem, emocionāli un fiziski dziedinātiem, stabiliem, bērniņu gribošiem. Tā veidojas augsne jeb ģimene, kurā mazais jutīsies spēcīgāks, drošībā, mīlestībā, atzinībā ieskauts. Aicinu sekot padomam – pirms pāris vienojas par bērniņu, abiem jāvienojas arī par to, vai viņi ir gatavi dzīvot kopā divdesmit gadus! Tā ir atbildības uzņemšanās mazā cilvēka priekšā, lai vecāki ar iespējamo šķiršanos netraumētu bērnu, lai bērns izaugtu mierīgs un laimīgs. Ne tik bieži cilvēki dodas laulībā ar patiesu nodomu - nodzīvot kopā mūžu;

• tu esi viņu paraugs. Bērni ir kā sūklīši, švammītes, viņi redz visu, kā mamma ar tēti runājas, kā viņi ēd, kā viņi klāj gultas. Visu. Un viņi to pārņem, uzņem sevī. Mazam bērniņam vecāki ir ideāls. Pamatos bērna programmu ieliek tie cilvēki, kas bērnībā viņam ir klāt. Kaut tētis ir pēdējais dzērājs, viņš bērnam šķiet ideālais tētis. Ideālais tētis viņam asociējas ar to paraugu, kas viņam ir. Tikai vēlāk, kad bērns iemācās salīdzināt, viņš var sākt domāt citādāk. Taču pamatprogrammas jau ir ieliktas;

• ņem bērnu klēpī! Manai paaudzei tā ir ļoti trūcis – sēdēšana mammai, tētim klēpī, pieskārieni, apskāvieni, bučas. Atceros, ka milicija varēja sodīt, ja kāds uz ielas apskāvās, kur nu vēl, ja pārīši bučojās. Padomju cilvēks tā nerīkojās, lai netiktu kaunināts. Šis sirds un dvēseles siltums ir tādas zāles! Šo mīlestību, ko vecāki iedod dzīves sākumā, mazais cilvēciņš sevī nes visu mūžu.

Kad braukā pa pasauli, var sajust, ka nav tur tāda spēka, tādas enerģijas, enerģētikas, piepildījuma un stabilitātes, kas ir šeit. Mēs te padzeramies. Dzīvojam Dievzemītē. To atklāj šī visiem zināmā teika, kā latvietis tika pie savas zemes: 

Reiz, sensenos laikos Dievs dalīja visām tautām zemes. Katrs nāca un prasīja, kādu zemi vien gribēja. Latvietis neatnāca nevienā no nedēļas dienām, taču ieradās svētdien pie Dieva. Noņēma cepuri un teica, lai Dieviņš viņam arī kādu zemes gabaliņu iedod. Dievs saka, ka šim viss izdalīts, kamdēļ nenāca nedēļas laikā, kad visiem dalīja. Latvietis sāka lūgties – visu nedēļu strādāju - zemi aru, zirgus kopu, bērnus auklēju - tagad tik brīva vaļa bija atnākt. Nu lūdzu dod, Dievs, kaut vai mazu zemes gabaliņu! Dievam palika žēl latvieša un šis teica: “Gribēju pats sev paturēt vienu mazu, jauku zemes gabaliņu pie jūras, kur ir zaļi meži, zili ezeri un svētība zemē pie katra zāles stiebra, kur dzīvot savā Dieva zemītē, bet nu ņem tad tu to."

Kad aizbraucu uz Akadēmiju*, kurā mācos nu jau sešus gadus, japāņu un ķīniešu meitenes nāk kaut tikai blakus mums pasēdēt, lai saņemtu šo zemes pilno spēku. Japānā īpaši dominē gaisa enerģija, viņiem ir vajadzīgs siltums, mīlestība, stabilitāte, apaļums, kas ir Latvijas zemē. Man ir bijis tā, ka pēc mēneša ilgām mācībām akadēmijā, sajutu nepieciešamību sajust vīrišķo enerģiju, kaut pasēdēt kādam vīrietim blakus. Nav jau noslēpums, ka garīgajās skolās vīriešu maz – istabiņā dzīvoju kopā ar sievietēm, pie galda kopā ar sievietēm, mācāmies ikdienu visas kopā. Un es apzināti nosēdos blakus diviem ķīniešu vīriešiem. Taču sajutos tā, ka es viņus vēl spēcinu un stiprinu! Mūsu vīriešos ir pavisam cits spēks, cita enerģija! Kā piestājoties pie sienas.

Mums ir te kaut kas īpašs, un tā ir šīs zemes enerģija! Es to saucu par rupjmaizes kukuli, zemes spēku. Kad braucu uz Indiju, apzināti sevī ņemu līdzi rupjmaizes kukuli, lai varu tur sevi enerģētiski pabarot. Otra lieta, kas palīdz svešā zemē ātrāk savienoties, ir apzināta sazemēšanās un saslēgšanās ar to. Es parasti lūdzu tās vietas zemei dot man vajadzīgo spēku un izturību (Indijā, piemēram, mēdz būt nežēlīgi karsts!).  

Esmu ļoti laimīga, ka esmu daļa no latviešu tautas! Ir laime piedzimt par latvieti tik lielā pasaulē, kur ir tik daudz visa kā liela un varena, bet tu esi daļa no tik skaista un vērtīga mazuma. Esmu nākusi no tik spēcīgas un labas vietas, kur mums ir unikāla daba, arī kultūras mantojums ar savām dainām un pasakām.

Kaut arī cilvēki šobrīd šeit ir tādi paši kā visur – nomākti ar politisko vidi, ar izdzīvošanu, sišanos pa dzīvi. Taču mūsu pamats ir tīras, staltas, baltas dvēseles un tādi pat arī cilvēki. Patlaban daudzi mostas – ir kopā ar dabu, mostas sirds kopā ar prātu, tādos cilvēkos ir fantastiski, labi, brīnišķīgi, svētīgi būt.

Kas mūs sagaida? Jo ātrāk atmodīsimies, jo labāk. Tomēr kaut kur šis iekšējais miers mūsu cilvēkos dzīvo, mūs nevar pavilkt uz grautiņiem un plosīšanos. Mēģina visādi. Kad vadzis lūzīs, kaut kas jau notiks, taču ticu, ka tas būs cilvēcīgā, inteliģentā, ieturētā un kulturālā veidā.

Es pati gadiem katru rītu mostos ar domu, ar nodomu, ar lūgumu un saslēgšanos:

Lai šī diena man paiet labās sajūtās! Lai esmu mierīga, harmoniska, lai notikumi ap mani veidojas harmoniski. Ja arī ir kādas adatiņas, lai es varu tās nogludināt. Es lūdzu, lai varu pavadīt dienu skaistā esībā!

Tā ir kā programma dienai. Ja dienas laikā izkrītu no programmas, iekrītu dusmās vai negācijās, uzreiz nofiksēju brīdi un saku sev – pag, tas nav saskaņā ar manu dienas nodomu. Un ieeju atpakaļ savā programmā. Katru vakaru pasaku dienai paldies par nodzīvoto, piedzīvoto un saņemto. Katru vakaru aizmiegam un nonākam smalkajā pasaulē, un no rīta atkal pamostamies te.

Pēdējā laikā arvien biežāk izjūtu to, ka esam atbildīgi par to, kādi esam - vai nu dzīvojam iekšējās negatīvās sajūtās vai labsirdībā un mierā. Jo, tas, kādi esam, ietekmē ne tikai mūsu ikdienas dzīves ritējumu, bet arī apkārtējo lauku. Un apkārtējais lauks ietekmē katru indivīdu. Tāpēc ir tik svarīgi ik brīdi sev jautāt - kas ir tas, ko ik brīdi raidu no sevis sabiedriskajā laukā jeb kopuma apziņas laukā?

Pati sev iekšēji skaitu:

Ej, Dieviņ, tu pa priekšu,

Es tavās pēdiņās!

Ej, Laimiņa, tu pa priekšu,

Es tavās pēdiņās!

Ej, Māriņa, tu pa priekšu,

Es tavās pēdiņās!

Tas viss, kas apkārt – koki, upe, zālīte, lapiņa, puķīte, debesis, kaķis, cilvēks, tas viss ir Dievs. Tas viss, kas tur pasauli, tas ir Dievs. Un tad ir Viņa dažādās izpausmes – Laime, kas bērniņam liek likteni, Māra – redzamā, fiziskā izpausme, Pērkons – dod visu jauno. Ja ir šī sajūta, ka Dieviņš tevi ved, lai kur viņš vestu - pats iet pa priekšu. Man tā dod milzīgu ļaušanos, spēku un ticību, ka viss ir labi, pareizi. Kaut arī kādu brīdi nākas iebrist dubļos, taču Dieviņš tev iet pa priekšu, un tu atkal tiec atpakaļ uz laba, sausa, gluda ceļa.

Visas saules dainas ir mūsu spēka, tīrības un gaismas vārdi. Mēs esam Saules tauta, tāpēc saules enerģija mums ir tik tuva. Saules sajušana, tās siltums, mīļums – tas ir tik vajadzīgs, tik spēcinošs.

Dainas var iztulkot tieši tik daudzos veidos, cik ir cilvēku. Tur, kur es esmu šobrīd savā dzīvē, viena un tā pati daina var nozīmēt vienu, pēc laika – pavisam ko citu.

*O&O Academy, transformāciju un meditāciju skola Indijā, kas māca iekšējās transformācijas procesus. Skolas mērķis ir aizvest cilvēku uz apgaismību. Kas ir Apgaismība? Tieši pirms gada, kad mācījos savā programmā kārtējās desmit dienas, tās sajūtas, kas mani piemeklēja ceturtajā dienā, tā bija apgaismības pieredze. Tas ir absolūts iekšējs miers, labsajūta, piepildījums, ir iekšēja zināšana, tev nav nekādu jautājumu, un ar tevi notiek brīnumi! Visādas sakritības, zīmes, tu nesaproti, par ko citi cepās – tev viss ir skaidrs! Kad atbraucu mājās, veselu mēnesi nevarēju skaļi parunāt. Man bija tāds miers, ka dusmoties vai kliegt likās nereāli. Tā ir iekšēja laime. Viens pakāpiens uz augšu, un tu ej tālāk.