Nozīmīgs cilvēks Madonas novadam. 

Ko es vēlu Latvijai nākamajos 100 gados?

Projekta mērķis - izvēlēties piecpadsmit cilvēkus, kuru dzīves devums veltīts Madonas novadam. Meklējumi noritēja četrpadsmit pagastos - Aronas, Bērzaunes, Sauleskalna, Kalsnavas, Dzelzavas, Liezēres, Barkavas, Ošupes, Praulienas, Mētrienas, Ļaudonas, Vestienas, Mārcienas, Lazdonas un Madonas pilsētā.

Mežkopji, mākslinieki, optimisti, bibliotekāri, grāmatveži, labdari, maiznieki, zemnieki, patrioti, ārsti, skolotāji, rakstnieki. Labai sirdij nav vecuma, dzimuma, amata vai profesijas. Katram no piecpadsmit uzdots viens jautājums - Ko Tu vēli Latvijai nākamajos 100 gados?
Meklēšanas procesā tika iesaistīti Madonas novada vispārizglītojošo skolu skolēni, sociālie darbinieki, pagastu pārvalžu darbinieki un līdzcilvēki. 
Projekts vainagojies 2017. gada 30. novembrī ar augstvērtīgu foto izstādi Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā, kas apskatāma un saklausāma visu decembra mēnesi.

Atbalsta Madonas novada pašvaldība 

VELTA DIMBELE

Dzimusi 1953. gadā

Viņa ārstējusi mani, manu mammu un manu meitu. Pat ne ārstējusi - bijusi drauga, glābēja, padomdevēja, vienīgā cilvēka, kam stāstīt visu, vietā. Ko lai vēl saku? Nav vārdu, lai Valdai pateiktos par mūžu, ko esmu varējusi blakus būt un saukt viņu par savu draugu.

Es novēlu Latvijai nākamajos 100 gados...

"Bērnībā piecu sešu gadu vecumā nositās papa tēvs un mammas jaunākais brālītis. Zirgs pajūgā nobijās no vilka, apgāza ratus, un abi pagalam. Man viņu bija ļoti žēl! Reiz mamma un paps atbrauca no kapu svētkiem un atveda cepumus. Es vaicāju, - Kur cepumus ņēmāt? Šie atbild, - Vecaistēvs un Vilītis piecēlās, mums iedeva. Un tad es nolēmu, ka kļūšu par ārsti, izdomāšu ko tādu, ka neviens vairs nekad nemirs.
Papiņš man gadu no gada vien paprasīja, - Meitiņ, kurā klasē ta tu tagad iesi? Vecāki neko man neliedza, es varēju darīt un varēju nedarīt. Šī atbrīvošana no atbildības tieši uzliek vislielāko atbildību. Un tad es pieaugu un kļuvu par ārsti. Es darīju visu, man bija jāprot viss. Pēc šiem daudzajiem gadiem varu secināt - cilvēkmīlestība pāri visam, man jāatzīst, ka pietrūkst manējo. Katrs pacients man joprojām ir kā radinieks. Mums latviešiem vajag savu zemi. Savu valodu. Mūs šeit tur dzimtenes mīlestība."


Atpakaļ


ATGRIEZTIES