MEKLĒJAM INDRĀNES SKOLNIEKUS

Lūdzam atsaukties rakstnieces Ilzes Indrānes jeb pedagoģes Undinas Jātnieces skolniekus, lai uzzinātu Jūsu pazīšanās stāstu. 

Lūgums pieteikties elektroniski - aizpildot zemāk redzamo veidlapu

vai

Atsūtot savu atmiņu stāstu uz biedrības adresi: biedrība Nigeste, Kalnāji, Aronas pagasts, Madonas novads, LV-4847

Meklējam kā skolēnus, tā arī tos, kam Ilze Indrāne/Undina Jātniece kļuvusi par dzīves skolotāju kādā noteiktā laika nogrieznī. Gaidīsim Jūsu atmiņu stāstus un kopīgi šķetināsim likteņa līkločus, lai pilnveidotu materiālu, kas tiks izmantots grāmatas un dokumentālās filmas izveidē.

Divdesmit divgadīgā Undīna dodas uz Kusas 7-klasīgo pamatskolu, lai strādātu par direktori. Frontei divreiz pāri ejot, skolas ēkā bija ierīkots gan vācu, gan krievu karavīru hospitālis, sporta laukumā apbedīti kritušie vācu armijas karotāji. Lai arī skolā mācās 112 skolēni, realitātē jaunā direktore pildīja remontstrādnieka pienākumus, zēniem pasniedza mājturību un kopā ar atsaucīgiem vecākiem remontēja postīto skolas kompleksu. 

Pēc atbrīvošanas no amata par nepakļaušanos varai, 1956. gadā skolotāja Jātniece dodas uz Praulienas 1. pamatskolu, kur strādā maz un vada dramatisko pulciņu. 

Pārmaiņas, piedzīvotais, izdzīvotais un pārdzīvotais liek rakstīt. Dzimst Ilze Indrāne. Ilze, jo Ilze Kalnāre staigāja tās pašas Vestienas takas un taciņas, ko mazā Unda. Indrāne, jo Vestienas Indrānos dzīvojuši cienījami ļaudis.

1962. gadā Praulienas pagasta Lejaszīles kļūst par MĀJĀM. Piepildās sapnis. Mājas ar siltu mūrīti, gaišiem logiem un ābelēm, kam zari tiecas debesīs. Un tur var rakstīt, audzināt bērnus un radīt...

Kur Jūsu dzīves ceļi krustojušies ar Indrāni? Varbūt kopā uzaugāt, Vestienas upītē lipinot māla pīlītes? Vai Jūs klausījāties, kā jaunā skolotāja Mārcienā spēlē klavieres? Vai Jūs pazināt kādu no Undīnas audžumeitām? Varbūt kopā ar jauno direktori sitāt naglas dēļos, lai salāpītu savainotās skolas sienas? Varbūt literārie ceļi Jūs saveduši kopā? Iespējams, viņas darbi atvēruši Jūsu acis, sildījuši sirdi un atgādinājuši, ka esam Cilvēki?

Vija Kučere (Rakstiņa), 1. klases skolniece 1955. gadā Kusas astoņgadīgajā skolā.  

Bildē: Vija otrajā rindā apaļu sejiņu, taisni nogrieztiem matiem uz pieres un baltu sānu lentīti. 

Undina Jātniece - ceturtajā rindā pirmā no kreisās puses.

1950. gads Sibīrijā. Daina Imša (Turne) pirmajā rindā pirmā no labās puses baltajā mētelī un vecmāmiņas brūni rūtotajā lakatā. 1949. gada 25. martā izsūtītie latvieši.

"1939. gada rudenī esmu dzimusi Kusas pagastā. Laimes māte bija ierakstījusi manā liktenī, ka nepilnu triju gadu vecumā atgadīsies kas tāds, ka vairs nekad neizjutīšu basām kājām rīta dzestro rasu. Kad pļāva auzas, ieskrēju laukā, un man nopļāva abas kājas. Mācījos staigāt ar protēzēm. Tādēļ no agras bērnības tiku radināta pie grāmatām, tante no Rīgas veda blokus, man lika mācīties burtus, ciparus. Ģimenē bijām četri bērni – es, māsa, brālis un audžumeita Anniņa, kura pēc kara palikusi bāreņos un ieklīdusi mūsmājās. Māsa devās uz skolu, tad arī es izdomāju, ka gribu uz skolu! Tik ilgi dīžājos, līdz to vairs neviens nevarēja izturēt – tētis iejūdza zirgu, mamma ieklāja segu. Mani aizveda uz skolu. Tur satiku skolas direktori Jātnieci, viņa mani ieraudzīja, uzlika uz pleca roku un jautāja, - Nu, bērniņ, lasīt proti? - Protu. - Skaitīt proti? - Protu. - Rakstīt proti? - Protu, bet neglīti. Sāku mācīties, pienāca ziema. Visi brida pa kupenām, jo dziļāk, jo labāk. Es ar bridu līdzi. Iekšā tiku, bet ārā vairs ne. Tā mani tur atrada aizmigušu sniegā. Saslimu ar plaušu karsoni, pirmo klasi nepabeidzu. Nākamajā gadā sāku no gala, veiksmīgi pabeidzu pirmo, pēcāk otro klasi. Taču tad notika kas negaidīts! 

Četros no rīta pie mūsu ģimenes mājas durvīm pieklauvēja, stundas laikā lika savākties. Mūs izvietoja pagastmājas lielajā zālē, bijām pirmie, taču pamazām, pamazām lielā telpa pildījās ar tādiem pašiem kā mēs. Skolā sākās stundas, direktore ieraudzīja, ka skolā nav arī Turņu ģimenes trīs bērni. Man nesaprotama, neizprotama paliek tā rīcība, ko Ilze Indrāne veica 1949. gada 25. martā. Es vēl šodien nesaprotu, kur viņai radās tāds spēks... Varonība. Sirds siltums. Dvēseles gaišums. Viņa saprata, kas notiek, saprata, ka es aiziešu bojā - lāga nevaru paiet, klunkurēju. Indrāne devās uz pagastmāju uz funkcionāru midzeni, lai apskaidrotu viņiem, ka Turņu ģimenē ir bērns, kurš nevar staigāt. Es nevaru iedomāties, ko viņa sacīja... Atvērās durvis, iznāca vīri un teica, - Turņu Daina un Anna var iet mājās!  

Indrāne izrunāja, lai atstāj mani mājās. Tāpat viņa izrunāja, lai atstāj Anniņu, tā bija jau liela un tik daudz cietusi karā; viņa paliekot, varētu par mani parūpēties.  Es apkritu mammai ap kaklu, piespiedos un raudādama kliedzu, - Kur mamma, tur es! Kur mamma, tur es! Anniņa iekliedzās, - Es arī, es arī! Tā mūs visus aizrāva uz Sibīriju, sākās nežēlīga nolemtība lopu vagonos.

Kur Indrānei – jaunai sievietei – bija tik daudz drosmes un spēka? Viņa saprata, kas mani sagaida, kāda nežēlība, kāds skarbums. Viņa riskēja ar savu dzīvi, savu mūžu, savu darbu. Tikpat labi viņu pašu varēja iegrūst pūlī – brauc līdzi! Viss varēja notikt. Es izdzīvoju Sibīrijas briesmas un atgriezos mājās. Neuzdrīkstējos Skolotāju meklēt, lai nesagādātu viņai nepatikšanas, padomju laikos nedrīkstēja par izsūtīšanu runāt.        Un tad Indrānei palika astoņdesmit gadu. Mani aicināja līdzi, kopā ar kolēģiem devos uz Praulienas Lejaszīlēm viņu apsveikt. Aizvedu saules riteni – lauku saimnieces sieto sieru, balto liliju un dzeltenās lielziedu dienziedes stādus. Notupos viņas priekšā ceļos un galvu ieliku klēpī. Viņa nesaprata kāpēc, tomēr uzlika uz galvas savu roku un ieskatījās man acīs. Teicu, - Paldies, skolotāj, par to, ko darījāt un vēl to, ko darīsiet.                                                    Vairāk nevarēju neko pateikt, asaras ritēja un ritēja... Man viņa vispirms ir Skolotāja un tikai pēc tam rakstniece. Indrāne ir sirds cilvēks, ar gaišu prātu, gaišu domu. Viņas sirdsapziņai ir bijis augstākais mērķis – būt tīrai un godīgai pret saviem skolēniem, savu tautu un Latviju." 

Pirmais darba gads Undinai Jātniecei (vidū) kā skolotājai Mārcienas pamatskolas apvienotajai 1.-4. bērnunama klasei. 1946. gadā pie vecās Mārcienas skolas.

"Gribu padalīties ar atmiņām par savu pirmo skolotāju Undinu Jātnieci. Kad 1946. gadā uzsāku savas skolas gaitas Mārcienas septiņgadīgās skolas 1. klasē, par klases audzinātāju un visu priekšmetu pasniedzēju (izņemot dziedāšanu un vingrošanu) bija iecelta jauna, visiem nepazīstama skolotāja.

Ievadam - Mārcienas skola visā apkārtnē bija viena no labākajām, jo tur strādāja zinoši un cienījami pedagogi, kas pedagoģiju mācījušies pat ārzemēs. Šo skolotāju mērķis bija palīdzēt audzēkņiem saprast un apgūt mācību vielas praktisko pielietojumu, ko tagad uzskata par kaut ko jaunu. Skolas mācību pārzine Ella Lubāne pedagoģiju tika apguvusi Vācijā. Ļoti prasīga skolotāja, ar individuālu pieeju katram skolēnam. Tieši tā viņa apmācīja arī jauno skolotāju Undinu Jātnieci. Mācību pārzine bieži stundās sēdēja pēdējā solā un klausījās stundu. Un skolotāja Jātniece arī strādāja pēc Lubānes metodes - individuāli ar katru skolnieku, ievērojot katra individuālās spējas.

Mazliet par manu pieredzi - 1. klasē, īsi pirms otrā semestra beigām, pirms pedagogu sēdes... Skolotāja Jātniece lasīšanā jau izlikusi atzīmes žurnālā un man ielikusi 4 (labi). Taču glītrakstīšanā vēl laboja pēdējos burtnīcās uzdotos uzdevumus. Un tur bija teikums - Tautu meita lielijās. Taču es biju uzrakstījusi - Pautu meita lielijās. Man likās, ka P izskatās labāk kā T. Skolotāja apmulsusi griezās pie manas vecākās māsas un jautāja, vai viņa zinot, ka es nemāku lasīt? Māsa atbildējusi, ka zinot. Tai pašā vakarā man bija jādodas skolotājai līdzi uz viņas dzīvokli un jāsāk mācīties lasīt. Tā kā man bija laba atmiņa, necentos vilkt zilbes kopā, jo tas ir lēnu, ātrāk bija iemācīties vārdus no galvas. Man pietika ar vienu vakaru un lasīšana bija rokā, jo burtus es jau pazinu! 

Skolotāja Jātniece ļoti labi zīmēja, viņai padevās uzzīmēt skaistus dabas skatus uz Ziemassvētku apsveikuma kartītēm. Klases sacentās savā starpā, kam skaistāks apsveikums. Mūsu klase ieņēma pirmo vietu - ar krītu zīmētu ziemas skatu uz zila burtnīcas vāka. To uzzīmēja mūsu klasesbiedrs, tagad gleznotājs Aldis Kļaviņš, kurš ņēma vērā skolotājas padomus.  

Klasē skolotāja bija savs cilvēks, kurai varēja izsūdzēt bēdas, kura palīdzēja atrisināt esošās problēmas. 

Ar jums padalījās bijusī inženiere-ķīmiķe, tagad pensionāre Maija Balode."

Kusas pamatskola, kur 1948. gada direktores amata sāk strādāt Undina Jātniece.

Foto iesūtījusi Dzidra Petrova (dzimusi Bērziņa): "Ir pagājuši 67 gadi kopš beidzu Kusas pamatskolu. (..) Gramatiku skolotāja Jātniece tā iemācīja, ka es vēl tagad varu nosaukt visus palīgteikumu saikļus. Skolotāja tos sakārtoja tāda secībā kā dzejolī. Lika pašiem darboties, domāt."

Kusas 7-klasīgās pamatskolas skolotāji 1948. gada rudenī. No kreisās: O. Vestfāle, A. Bula, U. Jātniece (direktore), J. A. Putniņš, A. Ozoliņa, M. Putniņa, Lejniece. "Visi mani skolotāji" - saka Dzidra Petrova.

"Atmiņas - kvēlojošas ogles, pie kuram sildāmies. Ekskursija pie Daugavas. Staburags, 1953. gads." (Dzidra Petrova.) Ilze Indrāne - ceturtā no labās puses.

Dzidra Petrova pa labi pie koka raibā lakatiņā blakus skolotājai Jātniecei. 1953. gads "Grāveros" ekskursijā. 

"Indrānes rakstītās grāmatas lasās lēni, nesteidzīgi, bet katrs vārds ir bagātība. Man patīk, jo papildina garīgo pasauli. paldies viņai! Mans novēlējums: Tava dvēsele ir kā zieds, lai joprojām nenovīst un nenobirst. Lai katra tava mūža ziedlapiņa bagātina sirdi ar skaistām domām."

"Vislabākās atmiņas par Ilzes Indrānes pedagoģes un dzīves skolotājas devumu manā mūžā. Domāju, ka par skolotāju nevar izmācīties, tam ir jābūt iekšā. Nebiju no vienkāršajiem skolniekiem, darīju palaidnības, tāpat kā visi citi mani vienaudži. Ja vienīgi atšķīros ar to, ka mācījos labi. Kad biju sastrādājis kādas nerātnības, mani veda pie direktores Jātnieces. Direktore bez liekām pūlēm visu ko manī "saskaloja", pārrunu laikā ņēmu vērā viņas padomus un centos tā vairāk nedarīt. 

Piemēram, skolotāja Aizsilniece mūs nolika rindā sporta laukumā un lika visiem izgrūst kabatas otrādi. Kas gan tur neatklājās: munīcija (kaujas patronas), paštaisīti  šaujamie, dažkārt arī īsti. Pie patronām un šaujamajiem piekļūt nebija problēmu - to bija pilni krūmi un meži. Tad nu mēs tikam "atbruņoti" un attiecīgi sodīti ar atzīmi 2 uzvedībā un rakstītu vēstuli uzdevumu burtnīcā vecākiem. Mani vecāki tolaik kā represētie pavadīja septiņpadsmit gadus Sibīrijā, atgriezās tikai 1957. gadā. Mani audzināja astoņdesmit gadus vecā auklīte, pret kuru man bija respekts. Neskatoties uz to, dažādas palaidnības tika darītas. "Nospērām" kaimiņienei cūku brucināmo kasti, piekrāvām kārtu kārtām ar sprāgstvielām un pakūrām apakšā ugunskuru. Blīkšķis bija varens, par to bija jāatskaitās gan vecākiem, gan skolas vadībai. Ar zināmu gandarījumu un lepnumu gāju pie direktores uz "soda" saņemšanu.

Direktore Undīna Jātniece sēž pie galda pa labi no kolhoza priekšsēdētājas Zentas Zirnes.

Ilze Indrāne dzīvoja mazā dzīvoklītī Kusas skolā. Mums interesēja, kāpēc skolas direktorei vēlā vakara stundā deg logā gaisma? Elektrības tolaik skolā nebija, mācības notika pie griestos pakārtām petrolejas lampām. Domāju, ka Indrāne tajā laikā rakstīja romānu “Lazdu laipa”. Netālu no skolas tecēja romantiska upīte. Pāri tai kāds bija uzbūvējis no lazdu zariem laipu, iespējams, ka rakstnieci tas iedvesmoja. Necilā konstrukcija bija izcili skaista!

Reiz, ložņājot pa skolas bēniņiem pažobelē, atradu pirmo izdevumu Aleksandra Grīna "Dvēseļu putenis". Izlasīju un grāmata gāja no rokas rokā, līdz nezinu, kur tā palika. Kāds taču bija noslēpis to bēniņos!

Ar Ilzi Indrāni tikos 2012. gadā Madonas muzejā, kad manai skolotājai pasniedza augsto apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni, ko bija atbraucis pasniegt valsts prezidents Andris Bērziņš. Domāju, vai mana klātbūtne maz tur ir nepieciešama? Nosēdos pēdējā rindā ar ziediem rokās, gaidīju un domāju, kā varēšu apsveikt savu skolotāju. Brīdis pienāca negaidīts... Ilze Indrāne sava pateicības runā negaidīti pieminēja mani. Cēlos kājās un teicu ka es tepat vien esmu - rakstniecei tas bija liels pārsteigums. Priecājos, ka Ilze Indrāne ir dzīvespriecīga, optimisma pilna un atceras savus palaidņus!”

Guntis Ezis Kusā, 82 gadi.