Astoņus gadus tikāmies, lai runātu par reizēm bagāto bērnību, reizēm trūcīgo tagadni. Par naudu ne - par telpu, kur visu mēra garīgumā, sajēdzīgumā, cilvēcīgumā. Runājām par neesošu laulību, kam pāri stāv uzticība un esošu savienību, ko vajā nodevība. Par bērniem, par Balto mākoni, par dāvāto zemi, par spārniem un ticību. Par mūžību. Par pagājušajām dzīvēm un senču gariem, par nākotnes nabagu pilīm un bagāto būdiņām. Par to, ka vērts ir Cilvēks. Cilvēcīgs cilvēks. Un nabags tas, kam nav sakņu, piederības, dzimtenes..

Mans laiks ir pagājis. Es dzīvoju lūgšanās par savu nākotnes gājēju. Par mazdēla mazuli, kurš tiek gaidīts katru dienu, šodien, rīt, parīt, pēc nedēļas. Un es jūtu, ka man ar savu domu, ar savu garīgo aktivitāti jādzīvo viņam. Jāiedzīvo viņā. Jūtos svarīga tieši šai sakarībā, nevis kādā varenā pagātnes rakstīšanā. Taču esmu ar mieru manu un tavu nākošo dēļ - runāt..."

- Ilze Indrāne

1) ANEMONES – Bērnība. Meža anemones ir ziedi, kas aug pie Daugavas, tautā saukti Daugavas vizbulis. Indrānes bērnības atmiņas pierakstītas autobiogrāfiskā garstāstā “Anemone”. “Mūsu vecmāmiņas mājas bija Daugavas krastā, kur bērnībā sargājām govis, lai tās neiekrīt upē. Tēvs bija plostnieks, viņš nāca no krastā atdzīta, izjukuša plosta un nolūkoja skaistāko Daugavmalas meitenīti — zemenīti, stāvo krastu mežrozīti. Tas bija viņa dzejolī uzrakstīts. Lai gan mēs bijām jau krietni paaugušies, mūsu mamma uz tēti joprojām skatījās kā uz dzejnieku. Tādi nu bija mani vecāki. Mamma — jauna, ļoti enerģiska daugavmaliete, kura laikam bez vecāku svētības bija aizgājusi plostniekam līdzi. Un, kad piedzima meitene, kurai vajadzēja ielikt vārdu, tēvs to izraudzījās no vācu literatūras, ko arī labi pārzināja, bet citi nesaprata — kāpēc Undīne, ja brālis Uldis un jaunākā māsa Ināra...” (Undīna – ūdensmeita, ūdens gars) Ilze Indrāne.

2) LAZDU LAIPA – Jaunība. Ilze Indrāni pati absolvējusi Madonas ģimnāziju, pie kā par godu romāna „Lazdu laipa” pirmā izdevuma 50 gadu jubilejai 2013. gadā atjaunots tiltiņš Mīlestības graviņā pāri Madonītei, kas uzskatāms par prototipu romānā minētajam. Tiltiņš veidots, ņemot vērā autores ieteikumus, kādai vajadzētu izskatīties Lazdu laipai, proti - dabiskai kā mīlestība un riskantai kā drosme. Ar smeldzošu sāpi rakstniece atminējās laiku, kad skolā tika izmitināti ievainoti leģionāri, bet meiteņu ansamblis mēģināja jaunos puišus iepriecināt ar dziesmu, pie viena it labi manot, kā ievainotie slēpj savas amputētās kājas vai rokas. „Tas bija laiks, kas ierakstījās mūsos visdziļāk - smagākais, grūtākais laiks, stāvot pie dzīvības un nāves sliekšņa, bet tas mūs sagatavoja nākotnei.”

“Mēs visi kopā turpinām šo laipu, turamies vienā ķekarā, un tas ir pats svarīgākais. Esam kopā ar Imantu Ziedoni, kopā ar Ojāru Vācieti un arī ar tiem skolēniem, kas paši uzraksta pa dzejolim," - Ilze Indrāne.

3) FRIČA DZIESMAS “SVĒTĪTIE GADI” – Jaunība. “Uz augstskolu braucot, visas dārglietas vienmēr vadāju līdzi. Bija tādi laiki, kad neko nevarēja zināt – vai partizāni nodedzinās māju, vai varas mainīsies. Viss, kas man bija dārgs, vienmēr brauca līdzi. Manas vērtslietas bija „nozagtā” grāmata no Vestienas skolas aizslēgtā skapja, (kur glabājās aizliegtā literatūra, ko iecerēts sadedzināt) Friča Dziesmas dzejas grāmata dzeltenos vākos „Svētītie gadi”, atmiņu klade. To visu man nozaga vilcienā, naktī, braucot no Rīgas. Vagonā pēkšņi izdzisa gaisma, kad tā parādījās, mana kofera un somas vairs nebija. Tas vēl kara laiks. Vācieši Madonā, un krievi bija Rīgā. Bandīti izmantoja katru izdevību.

Uzreiz kāpu laukā, jo zināju – dārglietas neatraduši, viņi manu somu pametīs, un es to atradīšu. No Pļaviņām uz Rīgas pusi pa slapjām sliedēm gāju un lasīju, ko varu salasīt. Atradu kādu savu atmiņu kladi, grāmatu dzeltenajos vākos. Un viss... Viņi attaisīja manu somu, izkratīja, tur nebija ne sviesta, ne gaļas, ne naudas, pārējais aizgāja pa vējam.

Tad pēc daudziem gadiem aizbraucu uz Stokholmu, tur mani sagaidīja Fricis Dziesma, un es varēju parādīt savu dārgumu – viņa dzejas grāmatu „Svētītie gadi”. Šīs grāmatas pirmais dzejolis kalpo kā moto manai dzīvei:

„Katra diena, ko gaidi un vadi,

Zelta mēteli plecos tev liek.

Sapņo, tie tavi svētītie gadi,

Kuros dvēsele bagāta tiek!”

Viena pati doma mūs uzturēt varēja,” - Ilze Indrāne.

4) ALĪSES BULAS KLAVIERES. Undīna iepazinās ar Alīsi Mārcienas pamatskolā, kas 1946. gadā pildīja arī bērnu nama funkcijas. Jaunā skolotāja Undīna pirmajā darba gadā gandrīz nosala, kad saaukstējusies vairākas dienas gulēja uz slimības gultas nekurinātā dzīvoklī, taču tur satika savu glābēju-draugu mūža garumā, ko draugi dēvēja par Spožumu - Alīsi Bulu. Alīse panāk, ka dzīvoklī iebūvē krāsni, siltais govs piens, ko Undīna no Alīses saņem, palīdz atveseļoties.

“Bērni bija no kara krāsmatām iznākuši, visu zaudējuši. Visi vienādi, plikiem nodzītiem pakausīšiem, vienādos pelēkzaļos paltraciņos, slimi un izvārguši, neaprakstāmas šausmas pieredzējuši. Tur kopa bija šāvēju un nošauto bērni: latvieši, krievi, baltkrievi. Karš tikko bija beidzies, un viņiem bija jādzīvo tālāk. Kopā ar šiem bērniem bija mana augstākā jūtības, mīlestības un pašaizliedzības skola. Viņi aizdedzināja bērnunamu, tajā sadega kādas audzinātājas meitiņa. Bet es arī atceros, kā viņi skatījās uz klavierēm un lūdza, lai es spēlēju. Daudzi no Latgales un Baltkrievijas pierobežas nākuši, klavieres nebija redzējuši. Pēc dzirdes spēlēju tautasdziesmas un pārmetu sev, ka skolas laikā neturpināju klavieru stundas. Man nebija, ko samaksāt privātskolotājai, un mācības pārtraucu. Bet tiem bērniem likās, ka es spēlēju brīnišķīgi, un aizturētu elpu klausījās, ko var dabūt lauka no klavierēm. Tās tagad man stāv Lejaszīlēs...””  - Ilze Indrāne.

5) BĻODA AR ZILAJĀM VIZBULĪTĒM – simbols - skolotājas aicinājums. No 1948. gada sāk strādāt Kusas astoņgadīgajā skolā par skolas direktori. Tur kādā dzimšanas dienas rītā - 23. aprīļa agrumā - saņem pie durvīm atstātu bļodu ar zilajām vizbulītēm.

6) DZĪVĪBA. Audžumeitas Achitrija Paļceva un Vija Avotiņa. Skolnieces Dainas Turnes atmiņas: “1939. gada rudenī esmu dzimusi Kusas pagastā. Laimes māte bija ierakstījusi manā liktenī, ka nepilnu triju gadu vecumā atgadīsies kas tāds, ka vairs nekad neizjutīšu basām kājām rīta dzestro rasu. Kad pļāva auzas, ieskrēju laukā, un man nopļāva abas kājas.

Mācījos staigāt ar protēzēm. Tādēļ no agras bērnības tiku radināta pie grāmatām, tante no Rīgas veda blokus, man lika mācīties burtus, ciparus. Ģimenē bijām četri bērni – es, māsa, brālis un audžumeita Anniņa, kura pēc kara palikusi bāreņos un ieklīdusi mūsmājās.

Māsa devās uz skolu, tad arī es izdomāju, ka gribu uz skolu! Tik ilgi dīžājos, līdz to vairs neviens nevarēja izturēt – tētis iejūdza zirgu, mamma ieklāja segu. Mani aizveda uz skolu. Tur satiku skolas direktori Jātnieci, viņa mani ieraudzīja, uzlika uz pleca roku un jautāja, - Nu, bērniņ, lasīt proti? - Protu. - Skaitīt proti? - Protu. - Rakstīt proti? - Protu, bet neglīti.

Sāku mācīties, pienāca ziema. Visi brida pa kupenām, jo dziļāk, jo labāk. Es ar bridu līdzi. Iekšā tiku, bet ārā vairs ne. Tā mani tur atrada aizmigušu sniegā. Saslimu ar plaušu karsoni, pirmo klasi nepabeidzu. Nākamajā gadā sāku no gala, veiksmīgi pabeidzu pirmo, pēcāk otro klasi. Taču tad notika kas negaidīts! Četros no rīta pie mūsu ģimenes mājas durvīm pieklauvēja, stundas laikā lika savākties. Mūs izvietoja pagastmājas lielajā zālē, bijām pirmie, taču pamazām, pamazām lielā telpa pildījās ar tādiem pašiem kā mēs.

Skolā sākās stundas, direktore ieraudzīja, ka skolā nav arī Turņu ģimenes trīs bērni. Man nesaprotama, neizprotama paliek tā rīcība, ko Ilze Indrāne veica 1949. gada 25. martā. Es vēl šodien nesaprotu, kur viņai radās tāds spēks... Varonība. Sirds siltums. Dvēseles gaišums. Viņa saprata, kas notiek, saprata, ka es aiziešu bojā - lāga nevaru paiet, klunkurēju.

Indrāne devās uz pagastmāju uz funkcionāru midzeni, lai apskaidrotu viņiem, ka Turņu ģimenē ir bērns, kurš nevar staigāt. Es nevaru iedomāties, ko viņa sacīja... Atvērās durvis, iznāca vīri un teica, - Turņu Daina un Anna var iet mājās!

Indrāne izrunāja, lai atstāj mani mājās. Tāpat viņa izrunāja, lai atstāj Anniņu, tā bija jau liela un tik daudz cietusi karā; viņa paliekot, varētu par mani parūpēties.

Es apkritu mammai ap kaklu, piespiedos un raudādama kliedzu, - Kur mamma, tur es! Kur mamma, tur es! Anniņa iekliedzās, - Es arī, es arī! Un tā mūs visus aizrāva uz Sibīriju, sākās nežēlīga nolemtība lopu vagonos.

Kur Indrānei – jaunai sievietei – bija tik daudz drosmes un spēka? Viņa saprata, kas mani sagaida, kāda nežēlība, kāds skarbums. Viņa riskēja ar savu dzīvi, savu mūžu, savu darbu. Tikpat labi viņu pašu varēja iegrūst pūlī – brauc līdzi! Viss varēja notikt.

Es izdzīvoju Sibīrijas briesmas un atgriezos mājās. Neuzdrīkstējos Skolotāju meklēt, lai nesagādātu viņai nepatikšanas, padomju laikos nedrīkstēja par izsūtīšanu runāt.

Un tad Indrānei palika astoņdesmit gadu. Mani aicināja līdzi, kopā ar kolēģiem devos uz Praulienas Lejaszīlēm viņu apsveikt. Aizvedu saules riteni – lauku saimnieces sieto sieru, balto liliju un dzeltenās lielziedu dienziedes stādus. Notupos viņas priekšā ceļos un galvu ieliku klēpī. Viņa nesaprata kāpēc, tomēr uzlika uz galvas savu roku un ieskatījās man acīs. Teicu, - Paldies, skolotāj, par to, ko darījāt un vēl to, ko darīsiet.

Vairāk nevarēju neko pateikt, asaras ritēja un ritēja... Man viņa vispirms ir Skolotāja un tikai pēc tam rakstniece. Viņa ir sirds cilvēks, ar gaišu prātu, gaišu domu. Viņas sirdsapziņai ir bijis augstākais mērķis – būt tīrai un godīgai pret saviem skolēniem, savu tautu un Latviju. Viņa man visu mūžu bijusi un palikusi Skolotāja," - Daina Imša, dz. Turne, 2018. gadā.

7) TAUTASDZIESMA

“Jau agri mētājos ar tautasdziesmām, kolīdz pratu rakstīt – briesmas, nebija papīra! Uz kļavu lapām nevarēja uzrakstīt! Rakstīju ar kociņu uz taciņām smiltīs...”

„Mēs visi ejam aiz tautas dziesmas, to turpinu es, un jūs to turpināt aiz manis. Lai turpinās jaunās paaudzes gaita mūzikā, dziesmā, dzejā, valodā, jaunu namu un tiltu celšanā. Un drebēšanā par tām sāpēm, lai tās neatkārtotos un neturpinātos citos veidos.”

“Pamazām atgriežos pie tā, kas patiesi ir vieds, un tā ir tautasdziesma. Tajā viss ir pateikts. Cilvēkam viedums nāk ar gadiem, ar atmiņām, vēstulēm, ar dzīves ceļā satiktajiem,” - Ilze Indrāne

8) ĀBELE. Ābele, pie kā sūdzēt bēdas, dalīties priekā un sajust blakus kādu, caur ko domas sasniedz debesis, rokas kopā ar saknēm iegrimst brūnajā zemē un stumbrs, pie kā stingri pieturēties. Pie “Lejaszīļu” mājas vecā ābele.

9) ĢIMENE. “Drošību man dod Latvija, mans novads un daba. Tie ir mani sargi. Es jūtos droša ar savējiem. Ar savu ģimeni: dēlu Juri, vedeklu Līgu, meitu Ievu un mazbērnu pulku, kas man ir septiņi. Ar viņiem esmu lielā drošībā,” - Ilze Indrāne

11) DZIMTENE. “Rakstīšanas gaitā esmu nonākusi līdz tādai mistērijai, ka varbūt savulaik kara dēļ nāves bailēs aizbraukušo latviešu sāpe bija tik liela un līdz galam neizdzīvota, ka šodienas jaunie cilvēki brauc to turpināt. “Pie vēja. Pie sniega. Pie sasaluša zara es lūdzos. Ļauj noturēties. Ļauj palikt uz vietas, kamēr manī nobriest viena sēkla brūna, kas, zemē kritusi, var jaunu dzīvību celt… Noturies, noturies, Dievs, savos augstumos, jo bez Tevis neauglīga ir zeme šaipus un viņpus saules. Tas puteksnītis, kas paliks dzīvs caur nāvi, būs īstais un mūžīgais. To nesīs tālāk kāds māteskoks no jaunajām rindām.” Noturi mani, dzimtenes krasts! Noturi mani! Turi ar Daugavu, turi ar Gauju. Abavu uzmet par cilpu!” - Ilze Indrāne.

12) BALTAIS MĀKONIS. Saikne ar Dievu, ar senčiem. “Šodien manas rokas jau kļūst par saknēm zemē. Katru burtu zīmēju, kā bērnībā pirmo reizi mācoties rakstīt. Šodien man trūkst elpas un sirds stājas, bet tikai tad, kad man nav garīgās aktivitātes. Es noturos, pakāpinos tai brīdī, kad garīgi papildinos. Vakar vakarā... Sēdu saļimusi, skatos, gaisma logā, roze birst, vai tiešām dienu esmu nodzīvojusi? Neviens neņem, zārkā neliek, uz kapiem neved. Vai atkal pa parastam jāiet gulēt? Jāietinas segā, kājas salst, mugura nosvīdusi slapja... Jādzīvo garīgi! Tā es mācu saviem mazbērniem, kas piebiruši septiņi - atklāj savu personību! Meklē, kas ir labi, kas ir skaisti? Kas ir nederīgi? Meklē, audzini, turi savu personību kā svētāko lietu! Kontaktējies ar Augstāko. Tu nezini, kādā veidā Augstākais pie tevis ierodas, kādā asā aktīvā domā Viņš pie tevis ierodas. Kā es tepat priekštelpā šķiroju upenes, es ciemojos ar savu vecmāmiņu, kura brauca pie mums ar lieliem upeņu spaiņiem. Un pa taciņu nāk liela varde, uzlec uz pirmā pakāpiena, uzlec uz otrā pakāpiena un pārveļas te pāri slieksnim un skatās man acīs. Ko man domāt? Ko lai es ar tevi daru? Ko lai es ar tevi daru, vecmāmiņ, tu interesējies par upenēm?

Vienvakar jūtu, ka vairs nekā nevaru. Ka nu ir gals. Bet ārā iziet vēl varu, ar abām rokām varu nezāles plēst, tā, ka zaļa asins tek caur pirkstiem un balta puķe izzied. Es ar velkos ar ķebli un kruķi uz tēva bumbieri, uz Rūdolfa stādīto bumbieri. Ko es velkos uz to nātrāju? Kāpēc es velkos tieši tur? Aizvelkos un noplēšu lielu nezāļu lauku ar nātrēm. Tā ir tēva bumbiere, svēta lieta, ar galotni debesīs. Nu jau ir desmit, krēsla, man jānāk mājās. Ņemšu grozu, kas tur kust – divi metri attālumā – liela, melna vārna krūmājā sēd un knābā ogas. Un skatās uz manis. Ko man domāt? Reāli es esmu pārliecināta, ka garīgie spēki var dzīvot dažādos veidos. Var sūtīt sveicienus Dievs un viss pārējais garīgais spēks ir sapulcējies Tur,” - Ilze Indrāne.

ATGRIEZTIES