Pirms astoņiem gadiem pirmo reizi tikāmies. Mana paaudze nebija to skaitā, kam obligātās literatūras sarakstā atrodama Indrāne, tamdēļ par rakstnieces personību man piemita vārga nojausma. VIŅAS vērīgais balējušais zilacu skatiens piekala sēdvietai, taču rokasspiediens bija silts, maigs un noteikts. VIŅA bija izvairīga un vēsa. Pieklājīga, taču nesaudzīgi atklāta. 

Cienāja ar pašceptu ābolmaizi. Lika minēt, kā mīklai pietrūkst. Domāju cukura, bet baidījos atzīties. "Sāls. Pietrūkst sāls," - stalti krēslā izslējās VIŅA.

 Lepna, taču ne miņas no iedomības.  

Turp mani aizdzina savāda iedoma, kas lika atgriezties vēl un atkal. Stundām sarunājāmies - dārzā zem ziedošas ābeles, pie galda, kur aiz lielā loga pakšķēja rudens āboli; vasaras pilnbriedā starp dārza puķēm un ziemā ar vilnas zeķēm kājās, kur pāris soļu attālumā siltais mūrītis lai sasildītos. Un tā astoņus gadus. Saites sējās stiprāk, atbildes radīja jaunus jautājumus. Izrādījās, mana vecmāmiņa bija VIŅAS skolniece, mans vecvectēvs - tuvs paziņa. Katru no maniem četriem bērniem viņa sagaidīja kā savējo, tāpat kā katru un ikvienu: "Viņi visi ir manējie! Manas mazmeitas, mani mazdēli!"

Kad reiz, mani pavadot, VIŅA velta Dzīvības lūgšanu: "Dzīvības saules stars zemi ar debesīm, tevi ar mani saista. Lūdzu, novērs cilpas un mezglus, deviņos līkumos blakus man nāc..."